2007-11-27

BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBA UN ĢIMENES POLITIKA

Bērnu tiesību aizsardzības jautājumi un ģimenes politika kā atsevišķa joma nav Eiropas Savienības kompetencē, bet atsevišķi bērnu tiesību aizsardzības jautājumi ir integrēti Savienības Pamattiesību hartas tekstā – šeit. (Reformu līgumā, ko dalībvalstu valstu un valdību vadītāji parakstīs Eiropadomē Portugāles Eiropas Savienības prezidentūras laikā un kura ratifikācija dalībvalstīs, paredzams, noslēgsies līdz 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ir ietverta norma ar atsauci uz Savienības Pamattiesību hartu, tādējādi tiks nodrošināts hartas juridiski saistošais raksturs dalībvalstīm).Savienības Pamattiesību harta apliecina, ka Eiropas Savienība atzīst bērnus par patstāvīgiem pilsoņiem ar savām vajadzībām un interesēm. Pamattiesību harta, kas tika pieņemta 200.gada 7.decembrī, ir nozīmīgs progress Eiropas Savienības līmenī, jo apskata bērnu ne tikai kā subjektu, kuram, ir nepieciešama aizsardzība, bet arī kā neatkarīgu un autonomu tiesību turētāju. Vēl jo vairāk, Savienības Pamattiesību harta rosina, ka bērnu intereses jāņem vērā visās politikas sfērās, kas attiecas uz bērniem. Ja harta tiks pilnībā implementēta, tā būs nozīmīgs solis uz priekšu, nosakot „bērna tiesību standartu” Eiropas Savienības normatīvajos aktos un politikā.

Atsevišķi bērnu tiesību aizsardzības un ģimenes jautājumi arī tiek apskatīti Eiropas Savienības III pīlāra „Sadarbība tieslietās un iekšlietās” ietvaros, kā būtiskākos var minēt šādus Eiropas Savienības tiesību aktus un to projektus:

• Komisijas 2006.gada 12.jūlija paziņojums „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” – šeit;
• Eiropas Komisijas sagatavotais vadlīniju projekts „EU-wide child abduction/disappearance alert mechanism. Draft Guidelines”. Šī Eiropas Komisijas iniciatīva paredz, nekavējošu rīcību gadījumos, kad pazudis bērns. Kā rāda pieredze, meklējot pazudušu bērnu, informācijas apkopošanai pirmajās pazušanas stundās var būt izšķiroša nozīme. Bez tam bērna pazušanai var būt pārrobežu raksturs. Eiropas Komisijas sagatavotais vadlīniju projekts „EU-wide child abduction/disappearance alert mechanism” tika akceptēts kā pamats diskusijām dalībvalstu policijas un tiesu iestāžu starpā. Balstoties uz šim vadlīnijām, Tieslietu un Iekšlietu ministri 2007.gada oktobrī Lisabonā vienojās izveidot elastīgu Eiropas Savienības mēroga trauksmes sistēmu nolaupītajiem bērniem. Šī sistēma paredz kampaņas masu medijos un izveidot elektronisku pazudušo bērnu sarakstu, kas būs pieejams policijas un tiesas iestādēm. Šīs sistēmas izveide pilnībā balstās uz dalībvalstīm;
• Padomes 2003. gada 22. decembra Pamatlēmums 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu - šeit;
• Padomes 2000. gada 29. maija lēmums par to, kā apkarot bērnu pornogrāfiju interneta tīklā – šeit. Šī lēmuma mērķis ir novērst un apkarot bērnu pornogrāfijas materiāla ražošanu, apstrādi, glabāšanu un izplatīšanu un veicināt šajā jomā izdarītu noziedzīgu nodarījumu efektīvu izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem;
• Padomes 2002. gada 19. jūlija pamatlēmums par cilvēku tirdzniecības apkarošanu – šeit. Pamatlēmums uzliek pienākumu dalībvalstīm kriminalizēt nodarījumus, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību to darba ekspluatācijas vai seksuālas izmantošanas nolūkos. Šis pamatlēmums dalībvalstīm bija jāievieš līdz 2004.gada augustam. Pamatlēmums pievērš īpašu uzmanību bērnu tirdzniecībai. Katrai dalībvalstij ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to, ka nodarījumi, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību to darba ekspluatācijas vai seksuālas izmantošanas nolūkos, ir sodāmi ar efektīviem, samērīgiem un preventīviem kriminālsodiem, kas var būt par pamatu izdošanai. Pamatlēmums uzliek pienākumu katrai dalībvalstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai minētie nodarījumi būtu sodāmi ar brīvības atņemšanas sodiem ar maksimālo sodu, kas nevar būt mazāks par astoņiem gadiem, ja tie izdarīti pret cietušo, kas ir īpaši neaizsargāts. Cietušo uzskata par īpaši neaizsargātu vismaz tad, ja cietušais nebija sasniedzis seksuālās pilngadības vecumu, kas paredzēts valsts tiesībās, un ja nodarījums veikts ar mērķi ekspluatēt citas personas prostitūciju vai citas seksuālas izmantošanas nolūkos, tai skaitā pornogrāfijai.
• Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu –šeit;
• Šobrīd Eiropas Padomes Civiltiesību komiteja strādā arī pie tiesību akta projekta – Priekšlikums Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2201/2003 attiecībā uz jurisdikciju laulības lietās un ievieš noteikumus par šajās lietās piemērojamām tiesībām (turpmāk –Regulas projekts). Viens no Regulas projekta mērķiem ir ieviest dalībvalstīs vienotus piemērojamā likuma noteikumus laulības šķiršanai, laulāto atšķiršanai, paredzot gan iespēju laulātajiem vienoties par piemērojamo likumu, gan arī nosakot piemērojamo likumu tajos gadījumos, kad laulātie nav vienojušies par laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai piemērojamo likumu. Otrs Regulas projekta mērķis ir arī grozīt Regulā 2201/2003 paredzētos lietu piekritības noteikumus, papildus vispārējiem lietu piekritības pamatiem paredzot iespēju laulātajiem vienoties par kompetento dalībvalstu tiesu vai tiesām, kur laulātie vēlas šķirt savu laulību, kā arī, izslēdzot iespēju laulības lietās lietu piekritību noteikt saskaņā ar dalībvalstu nacionālajām normām. Galvenie Regulas projekta mērķi ir radīt lielāku tiesisko noteiktību un paredzamību, lai, vadoties no viena visām dalībvalstīm saistoša tiesību akta noteikumiem, būtu iespējams paredzēt, saskaņā ar kuras valsts likumu laulība tiks šķirta vai laulātie tiks atšķirti, kā arī novērst „skriešanos uz tiesu,” lai viens no laulātajiem mēģinātu šķirt laulību konkrētas valsts tiesā, lai panāktu sev labvēlīgu rezultātu. Līdzīgi arī, grozot šobrīd spēkā esošos Regulā 2201/2003 paredzētos lietu piekritības noteikumus, Regulas projekta mērķis ir vienā, dalībvalstīm saistošā tiesību aktā noteikt lietu piekritības noteikumus jebkuru pārrobežu laulības lietās tajos gadījumos, kad laulātajiem ir saistība, pat minimāla ar kādu Eiropas Savienības dalībvalsti, lai novērstu tādas situācijas, kad šādām personām nav iespējas vai ir apgrūtināti izšķirt savu laulību kādā trešajā valstī. Ar Regulas projektu var iepazīties – šeit.

Attiecībā uz ģimenes politiku demogrāfijas jomā ir pieņemts arī šāds dokuments - Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumi par to, cik svarīgi ir ģimenēm labvēlīgi politikas principi Eiropā un "Ģimeņu alianses" izveide (2007/C 163/01) – šeit.

Attiecībā uz visiem augstāk minētajiem tiesību aktiem un to projektiem Bērnu un ģimenes lietu ministrija to pieņemšanā vai pārņemšanā ir iesaistījusies/iesaistās kā līdzatbildīgā ministrija, kaut arī šie tiesību akti Bērnu un ģimenes lietu ministrijai ir nozīmīgi, vienīgais izņēmums ir Padomes 2003. gada 27. novembra Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu, par kuru Bērnu un ģimenes lietu ministrija ir noteikta kā atbildīgā ministrija un Tieslietu ministrija kā līdzatbildīgā ministrija.